Es dzīvoju mazā dzīvoklītī (divas telpas, kurās iekārtots viss, kas cilvēkam var būt nepieciešams), rajonā, kurš gluži vairs neskaitās centrs, bet nav arī nekas cits... Manas istabas logi vērsti uz iekšpagalmu, un skatoties pāri nelielajam tukšumam redzami kaimiņu aizkari. Manā virtuvē nav aizkaru. Ilgu laiku (nedaudz ilgāk par gadu) nebija arī istabā. Jāpiebilst, ka manas mājas sirds ir gulta. Man tā ir sevišķi sirsnīga. Pati lielākā kādu varēju atrast. Tagad dažkārt nožēloju savu izvēli, jo mēdzu tajā no rītiem apmaldīties.
Mājas. Tā ir mana atpūtas zeme, kur es pavadu salīdzinoši mazāko dienas daļu, kā jau vairums jaunu cilvēku.
Varētu teikt, ka es vispār esmu, "kā jau vairums jaunu cilvēku". Tomēr vienādas īpašību un attieksmju kombinācijas nekur pasaulē laikam neatrast, vai ne? Piespiedu kārtas individualitāte. Pat būdams sevišķi neizteiksmīgi pelēks, tu tikai uzsver savu individualitāti.
Patiesībā iepazīstināt pašam ar sevi ir grūtāk nekā var iedomāties. Rodas vēlme aizvirzīties no iesāktā temata un izvairīgi rakstīt par kaut ko citu, sevi atstājot backgraundā. Laikam pie tā arī jāpaliek un turpmāk jāatstāj vairāk vietas saviem novērojumiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru