Sirsniņmājiņai...

Jau sen aizmirstā sajūta, ka pa mirdzošu sniegu, pavirši uzvilktām botām kājās, jājož uz mazo būdiņu, kas gaida aiz ceturtdaļminūtes skrējiena gara stūra.
Ārā ir tik auksts, ka redzi dvašu vaļā atstātajās durvīs, jo, slinkuma dēļ, atmirdzošais sniegs  ir vienīgais gaismas avots, kas ļauj saskatīt, kur ir pakāpiens. Sēdi vieglā džemperītī (arī slinkuma dēļ) un saproti, ka no apsarmojušas poda malas šķir tikai pāris grādi vēl zilāka aukstuma. Fenomenāli, ka Latvijā vēl joprojām pastāv vampīriņa Ernestiņa multfilmā apspēlētā sirsniņmājiņa.

Kad biju maziņa un dzīvojos tikai pa laukiem, tas bija ik vakara pārdzīvojums. Tāpat kā daudziem citiem lauku bērneļiem... Man bija bail atrasties tualetē, jo likās, ka kāds gaida ārā, lai mani nobiedētu. Bija ļoti bailīgi nobīties. Es skatījos caur šķirbiņām durvīs uz gaismiņu pie mājas stūra. Uzmanīgi klausoties apkārtējās skaņās. Nomierinoši. Satrūkstoties no katra mazākā trokšņa. No VIlka.. No laupītāja, No tāda , kas kož.
 Dažkārt ar kabatas bateriju veidoju dažādas struktūras apļus uz sienām, četrās sienās veidojas, kas daudz labāks par 3D.
Šādās vēlās naktīs vislabākais draugs ir cietā smagā metāla kabatas baterija, kas dod sargājošu gaismu un ir lielisks pašaizsardzības ierocis, ja nu gadījumā iedomātie biedētāji varētu negaidīti uzbrukt.

Un tad tu esi pats sevi jau tik ļoti nobiedējis, ka atpakaļceļš ir ļoti ātrs... Kājas fiksi (vecāki, kuriem ir bērni lasa - neiedomājami skaļi) dipina gar logiem uz māju pusi...

Visdrausmāk ir tieši tad, kad tu satver durvju rokturi.. Brīdī, kad izšķiras, vai tevi vēl pēdējā brīdī sagrābs ķetnaini pirksti. Un tad sekundes simtdaļā to nomaina atvieglojums un smaga elpa no skrējiena un baiļu izjūtām.

Un tavi bērnu dienas pārdzīvojumi??

introduction..

Es dzīvoju mazā dzīvoklītī (divas telpas, kurās iekārtots viss, kas cilvēkam var būt nepieciešams), rajonā, kurš gluži vairs neskaitās centrs, bet nav arī nekas cits... Manas istabas logi vērsti uz iekšpagalmu, un skatoties pāri nelielajam tukšumam redzami kaimiņu aizkari. Manā virtuvē nav aizkaru. Ilgu laiku (nedaudz ilgāk par gadu) nebija arī istabā. Jāpiebilst, ka manas mājas sirds ir gulta. Man tā ir sevišķi sirsnīga. Pati lielākā kādu varēju atrast. Tagad dažkārt nožēloju savu izvēli, jo mēdzu tajā no rītiem apmaldīties.
Mājas. Tā ir mana atpūtas zeme, kur es pavadu salīdzinoši mazāko dienas daļu, kā jau vairums jaunu cilvēku.
Varētu teikt, ka es vispār esmu, "kā jau vairums jaunu cilvēku". Tomēr vienādas īpašību un attieksmju kombinācijas nekur pasaulē laikam neatrast, vai ne? Piespiedu kārtas individualitāte. Pat būdams sevišķi neizteiksmīgi pelēks, tu tikai uzsver savu individualitāti.

Patiesībā iepazīstināt pašam ar sevi ir grūtāk nekā var iedomāties. Rodas vēlme aizvirzīties no iesāktā temata un izvairīgi rakstīt par kaut ko citu, sevi atstājot backgraundā. Laikam pie tā arī jāpaliek un turpmāk jāatstāj vairāk vietas saviem novērojumiem.